Šo ceturtdien, 18. septembrī, Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvos Džuzepes Verdi opera "Rigoleto". Iestudējums Latvijas skatītājiem būs pirmā pamatīgā iepazīšanās ar operas režisori Margo Zālīti, kura absolvējusi Hansa Eislera Mūzikas augstskolas maģistrantūru Berlīnē un sestdienas rītā bija "Klasikas" studijas viešņa.

Sev tipiskajā manierē Margo garšīgi smejas, ka labprāt gribētu Latvijas Nacionālās operas vadītājam Zigmaram Liepiņam uzdāvināt sajūtu, ka tieši viņš piedāvājis viņai iestudēt "Rigoleto", lai gan bijis tieši otrādi: "Labi atceros, ka sākumā Zigmars jautāja, vai es nebūtu ar mieru pārņemt Romualda Kalsona "Pazudušā dēla" režiju, taču pēc īsām pārdomām tomēr atteicos, tā vietā piedāvājot veidot "Rigoleto", jo jau sen tai gribējās pieskarties. Bet tagad Zigmaram radusies sajūta, ka tā ir tieši viņa izvēle!"

Kāpēc Margo jau sen vēlējusies "pieskarties "Rigoleto"? "Šai operai piemīt brīnišķīga struktūra: no katras takts vari mācīties, kā izstāstīt jaunu ideju, jo ik pēc četrām taktīm skan cita mūzika. Turklāt - "Rigoleto" ir "tumša" opera: tik atbilstoša tai laikmeta izjūtai, kādā dzīvojam mēs - ar atomfabrikas enerģiju un tajā valdošo tumsu, kurai pretī likts tikai viens gaišs raksturs - Džilda. Skaidri poli, skaidrs muzikālais fons," sajūsmināti stāsta režisore, kura operas notikumus un kaislības tvērusi ārpus konkrēta laika.

Margo atklāj arī to, kā klājies darbā ar solistiem, neslēpjot, ka šai ziņā dažādu peripetiju nav trūcis, un īpaši priecājas par Armanda Siliņa klātbūtni Rigoleto lomā. "Viņam ir gluži jauna Rigoleto tēla interpretācija, pie kuras nonācām abi kopā."

"Iestudējumos nekad nemēģinu iet ironisko ceļu, kas ir visai populārs Vācijā, daudzos gadījumos - kā pašaizsardzība. Ikvienu jaunu darbu pieņemu par savu "pasaules rāmi" un nemēģinu reflektēt. Jo vairāk metaforisko līmeņu, jo labāks teātris. Mans uzdevums - sastādīt līmeņus: jo vairāk, jo labāks darbs. Tas ir brīnišķīgākais labirints, kurā dodamies kopā ar skatītāju. Turklāt bieži labas idejas piespēlē arī dziedātāji," savu radošo virtuvi atklāj Margo.  

Interesanti, ka tēlu vidū Margo galveno akcentu likusi uz Džildu: "Man kā sievietei viņu vieglāk saprast. Nejūtos nemaz tik sveša un atšķirīga no viņas likteņa. Tā ka man operā ir divi varoņi - Džilda un visi pārējie. Nav neviena, kas viņu nesavtīgi mīlētu. Taču viņa nesavtīgi mīl citus.."

Vēl Margo intervijā stāsta par sadarbību ar citām radošajām personībām operas "Rigoleto" iestudējuma tapšanā, mīlestību uz scenogrāfiju, studiju procesu Berlīnē un jautrajiem pārpratumiem, kas ārvalstīs saistīti ar viņas uzvārdu, kālab pēdējā laikā publiskajā telpā viņa sevi piesaka vien ar priekšvārdu...

Vizītkarte

Margo Zālīte dzimusi Rīgā, kur no 2000. līdz 2012. gadam iestudējusi dažādus muzikālā teātra uzvedumus. Saņēmusi DAAD (Vācijas Akadēmiskā apmaiņas dienesta) stipendiju vizuālās antropoloģijas studijām Berlīnes Brīvajā universitātē ar specializāciju inuitoloģijā. Dažus semestrus kā apmaiņas studente mācījusies Grenlandē, Islandē un Fēru salās.

Berlīnes Hansa Eislera Mūzikas augstskolā, kur absolvējusi operas režijas maģistrantūru, mācījusies pie tādiem režisoriem kā Hanss Neienfelss, Sebastians Baumgartens, Benedikts fon Pēters, Ketija Mičela un Stefans Herheims.  

Berlīnes Komiskajā operā, Berlīnes Valsts operā un Flāmu operā kā režisora asistente strādājusi ar Kaliksto Bjeito, Jirgenu Flimmu un Ketiju Mičelu. Pateicoties stipendijai Akademie Musiktheater heute, Margo Zālīte divus gadus varēja gūt pieredzi lielākajās Eiropas operās. Viņa ir arī Eiropas Operu akadēmiju tīkla enoa jauno operas režisoru stipendiāte Eksanprovansas festivālā. Viņas 2013. gada nozīmīgāko iestudējumu vidū - Vāgnera "Valkīra" Berlīnē (Akademie der Künste), Adamsa "Svētā vēja dziedājumi" Rīgā un pētījuma projekta "Starp hermeneitiku un performativitāti" ietvaros tapušais Mocarta Così fan tutte inscenējums Berlīnes Vācu operā. Šogad lielus panākumus guvis viņas veidotais Dariuša Pšibilska Loveaffairs inscenējums Berlīnes Vācu operā.